Zaķusalas televīzijas tornis vārda burtiskā nozīmē cilvēka dzīvībai ir bīstams. Nedēļa centās uzzināt, vai valstiskā līmenī kāds ir izvērtējis vai vismaz domā par elektromagnētiskā starojuma ietekmi uz cilvēku veselību. Nācās sastapties ar absolūtu nezināšanu vai neieinteresētību.

Diemžēl Latvijā ir izveidojusies tik paradoksāla situācija, ka nevienam nerūp šā starojuma nelabvēlīgā ietekme uz mūsu un arī uz mūsu bērnu un mazbērnu veselību (tā sekas, ļoti iespējams, ģenētiski atsaucas arī uz nākamajām paaudzēm).

Protams, ir slikti, ja tuvējā skvērā tiek uzbūvēts kāds lielveikals vai kādai ēkai nelikumīgi piebūvē 21. stāvu, bet tas nu nekādi nevar radīt letālas sekas, kā tas ir gadījumā ar elektromagnētisko starojumu.

Ka situācija tik tiešām ir nopietna, liecina kaut vai pavirša ielūkošanās pašreiz tik diskutablajos Rīgas un Jūrmalas attīstības plānos. Šajos dokumentos vai ar tiem saistītajos pielikumos un izpētes materiālos ir sadaļas par EMS. Tikai neviens tām nav pievērsis pietiekamu uzmanību, kaut gan, iespējams, tur minētais dod pamatīgu iemeslu satraukties, piemēram, Jūrmalas attīstības biedrībai vai Vides aizsardzības klubam.

Jūrmalā nav lieljaudīgu radaru

Jūrmalas Vides aizsardzības plānā melns uz balta rakstīts: “Pašreiz pasaulē pieaug dažādu jaudu elektromagnētiskā starojuma avotu skaits. Elektromagnētiskais starojums, ko rada elektro un radioiekārtas, ietekmē gan cilvēku, gan vidi kopumā. Elektromagnētisko lauku izstarojošās iekārtas ir plaši izplatītas un izmantotas kā stacionārā, tā arī mobilā veidā.”

Turpat arī minēts, ka ir “nepietiekoša sabiedrības informētība un izglītības trūkums par elektromagnētiskā starojuma dabu un tā ietekmi uz cilvēka veselību”. Tam cēloņi ir:

• dažādu pētījumu rezultātu apkopojuma trūkums valsts un globālā līmenī,
• nepietiekams sabiedrības izglītības un informācijas līmenis elektromagnētiskā starojuma jautājumos.

Tāpēc pašvaldība nolēmusi “sniegt nepieciešamības gadījumā informāciju sabiedrībai par elektromagnētiskā starojuma kaitīgo ietekmi uz cilvēka veselību”.

Šāda nepieciešamība vēl nav bijusi, jo, pirmkārt, Jūrmalas pilsētā nav lielas jaudas elektromagnētiskā starojuma raidītāju (tā vismaz apgalvo atbildīgās institūcijas) un, otrkārt, vietējie iedzīvotāji pat nezina, kas tas par “zvēru” īsti ir.

Tomēr pieļaujams, ka ar laiku Jūrmalā var tikt izbūvēti šā starojuma lielas jaudas objekti — radioraidītāji, navigācijas iekārtas, radari un tamlīdzīgi. Loģiski būtu jau tagad sākt interesēties, vai kūrortpilsētā vispār kaut kas tāds ir pieļaujams.

Rīgas salas — apbūvei nederīgas

Ja arī Jūrmalā šis jautājums pagaidām nav dienas kārtībā, tad Rīgai tas ir vairāk nekā aktuāls. Vislielāko starojumu, kā jau minēts, rada Zaķusalas televīzijas tornis, kura tiešā tuvumā plānots attīstīt grandiozus būvniecības projektus. Arī vecais televīzijas tornis Āgenskalnā, no kura tagad raida radio, izplata šo starojumu. Tāpēc arī būtu nepieciešams izvērtēt, vai ir pieļaujams būvēt augstceltnes Daugavas kreisajā krastā — pie Āgenskalna līča. Pagaidām gan tikai tiek spriests par iespējamo debesskrāpju vizuālo un ainavisko iederību pilsētvidē, bet ne par to potenciālo iemītnieku veselības problēmām. Jāpiebilst, ka starojuma “vispateicīgākie klienti” būs augstceltņu augšējo stāvu iemītnieki, kuru dzīvokļi vai darba telpas atradīsies vienā līmenī ar raidītāju antenām.

Rīgas vides centrs Agenda 21 ir veicis vides novērtējumu jaunajam Rīgas Attīstības plānam. Tajā nepārprotami ir pateikts: “Zaķusala un Lucavsala atrodas Zaķusalas televīzijas tornī uzstādīto raidītāju ietekmes zonā. Torni projektējot, tam paredzēta drošības zona 600 metru rādiusā, kur nav pieļaujama pastāvīga cilvēku uzturēšanās. Neizvietot dzīvojamo un sabiedrisko iestāžu apbūvi vietās, kur ir paaugstināts elektromagnētiskais piesārņojums. Rīgas Attīstības plānā (2006—2018) minētās problēmas risinājums ir palicis aktuāls, nosakot, ka paaugstināta elektromagnētiskā piesārņojuma vietās ir jāveic tā papildu izpēte un jānovērtē tā ietekme uz veselību. Nerealizējot Rīgas Attīstības plānā paredzētās rīcības elektromagnētiskā piesārņojuma kontrolē un novēršanā, dzīvojamās un darījumu apbūves attīstības gadījumā Lucavsalā, Zaķusalā un Grāpu pussalā pieaugs iedzīvotāju risks saslimt ar elektromagnētiskā starojuma izraisošām slimībām.”

Jāteic, ka pēdējie teikumi vides pārskata izklāstā ir īpaši izcelti — ierakstīti pustreknā drukā. Tātad, ja netiks veikta EMS novēršana, nav pieļaujama Lucavsalas un arī citu galvaspilsētas salu apbūve. Tikai diez vai kāds Lucavsalas attīstības vārdā ir gatavs uzspridzināt Zaķusalas televīzijas torni, tāpat kā to savulaik izdarīja ar Skrundas lokatoru.

EMS kontrole Latvijā neatbilst normām

Rīgā, sevišķi pilsētas centrā, darbojas ļoti daudzas elektromagnētisko lauku izstarojošas iekārtas, kuru jauda ir robežās no dažiem vatiem līdz pat daudziem desmitiem kilovatu. EMS avoti pilsētas centra teritorijā iedalāmi divās lielās grupās:

• iekārtas, kuras speciāli izveidotas elektromagnētiskās enerģijas izstarošanai: radio un televīzijas stacijas, radiolokatori, fizioterapeitiskās iekārtas, speciāli aparāti, radiosakaru sistēmas, tehnoloģiskās ražošanas iekārtas;
• iekārtas, kuras nav paredzētas elektromagnētiskās enerģijas izstarošanai telpā, bet kuras darbojas ar elektrisko strāvu, kā rezultātā rodas EMS. Tās ir elektroenerģijas pārraides un sadales sistēmas, kā arī elektroenerģiju patērējošie aparāti: transports, elektriskās plītis, televizori u.c.

Daži EMS avoti darbojas īslaicīgi (piemēram, Rīgas ostā ienākošo kuģu radari), bet citi — pastāvīgi (augstsprieguma līniju apakšstacijas). Lielākais risks cilvēka veselībai saistīts ar pirmās grupas iekārtām, kuras darbojas radio un mikroviļņu frekvences diapazonā.

Pēdējos piecpadsmit gados Rīgā nav veikti kopējā elektromagnētiskā lauka intensitātes mērījumi. Valsts sakaru inspekcija un Sabiedrības veselības aģentūra kontrolē tikai katra atsevišķa EMS avota parametrus. Tāpēc šobrīd nav iespējams noteikt kopējo EMS blīvumu Rīgā un novērtēt iespējamo risku cilvēku veselībai.

Kā rāda atsevišķu objektu kontroles mērījumu dati, parasti blakus vienai bāzes stacijai EMS blīvums ir divas līdz trīsdesmit reizes zemāks par pieļaujamo, bet pilsētas centrā daudzviet koncentrēts ļoti liels antenu daudzums. Tāpēc pastāv iespēja, ka kopējais EMS blīvums var pārsniegt pieļaujamo un ietekmēt cilvēku veselību.

Kopumā elektromagnētiskā piesārņojuma kontroles pasākumi Latvijā neatbilst ne ANO un ES, ne arī pašas Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem, jo netiek veikti kopējā EMS blīvuma mērījumi un informācija par šo piesārņojumu nav pieejama.

Kritēriju nav

Jāteic, ka gadījumā, ja arī šī informācija sabiedrībai būtu pieejama, pašreiz no tās nekāda reāla un juridiska labuma nebūtu. Gluži vienkārši tāpēc, ka Latvijā nav izstrādāti normatīvi, kas nosaka pieļaujamo elektromagnētiskā lauka ietekmi uz cilvēku veselību. Tāpēc, kaut arī Zaķusalā un Lucavsalā ir paaugstināts starojums, pašlaik valstī nav saistošo noteikumu, kas varētu šajās teritorijās ierobežot apbūvi.

Rīgas Attīstības plānā ir iestrādātas prasības, ka pirms detaļplānojuma izstrādāšanas ir jānovērtē EMS un tā ietekme uz cilvēku veselību. Tomēr atklāts paliek jautājums: kāds no šā novērtējuma būs labums? Var izveidoties paradoksāla situācija. Tikko tiks uzzināts, kāds konkrētajā teritorijā ir EMS, tā uzreiz Saeima vai Ministru kabinets pieņems attiecīgu likumu vai saistošos noteikumus, kas pieļauj dzīvojamo apbūvi tieši šādā vai pat lielākā EMS blīvumā. Un sabiedrībai tiks skaidrots, ka šā starojuma blīvums atbilst valsts un dažu citu zemju, piemēram, ASV vai Francijas, līmenim. Taču viss nemaz nav tik vienkārši.

EMS, kas ir viens no veselību visgandējošākajiem faktoriem un ietekmē ne tikai mūs, bet arī nākamās paaudzes, savā ziņā ir tabu ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Un atsaukšanās uz starptautisko pieredzi, maigi izsakoties, ir ne visai korekta. Kaut vai tāpēc, ka mēs neesam formulējuši, kādu “starptautisko pieredzi” ņemsim par pilnu un kādu ne. Ja EMS līmenis Zaķusalas televīzijas torņa apkārtnē ir pārdesmit reižu zemāks nekā ASV, tad pēc Austrijas normatīviem tas atsevišķos rādītājos pat 100 reižu pārsniedz pieļaujamo.

Neviena starptautiska vai ES regula Latvijai par pienākumu neuzliek apdzīvojamās teritorijās noteikt konkrētu EMS līmeni, kas nebūtu kaitīgs cilvēku veselībai. ES institūcijas, kas ir naskas dalībvalstīm noteikt pat karameļu ietinamo papīriņu formātu, izrāda absolūtu neieinteresētību EMS līmeņa noteikšanā un regulēšanā.

ES oficiāli arī nav veikti pētījumi par EMS. Citās vides aizsardzības jomās ES gan izrāda apbrīnojamu iniciatīvu. Piemēram, tikko pieņemta ES programma, kas tuvāko piecpadsmit gadu laikā paredz, lai ES dalībvalstīs katru gadu no gaisa piesārņojuma nemirtu vis 350 000 cilvēku, kā tas esot pašlaik, bet gan “tikai” 250 000.

Datu par EMS un tā ietekmi nav. Eiropas Savienība EMS līmeni un blīvuma noteikšanu atstājusi katras dalībvalsts kompetencē. Rīgas vides centra Agenda 21 direktors Juris Putriņš uzskata, ka tas ir “lobiju nopelns”. Tā kā EMS līmenis katrā no ES valstīm ir krasi atšķirīgs un tas ir atkarīgs gan no valsts tehnoloģiskās attīstības pakāpes, gan no tās industrializācijas un vēsturiski izveidojušās specifiskās apbūves, gan arī no valsts ierēdņu sapratnes par iedzīvotāju vides un veselības drošību, tad centralizētu EMS normatīvu pieņemšana savā ziņā dažās valstīs var radīt ekonomisku katastrofu. Būtu jāspridzina televīzijas torņi, jāslēdz ostas, jādemontē elektropārvades līnijas un tamlīdzīgi. Tālab katrai valstij ir dota “unikāla” iespēja EMS blīvumu noteikt tādā apmērā, kā tas vajadzīgs konkrētās teritorijas tehnoloģiskajai un industrializācijas pakāpei, jeb — “uzspļaujot” cilvēku veselībai.

Amatpersonas sevi neapgrūtina

Teorētiski iespējams, ka satraukums par EMS iedarbību ir pārspīlēts un pat spekulatīvs. Bet tādā gadījumā pie tā vainīgas ir valsts atbildīgās institūcijas, kas jau gadiem ilgi nespēj noteikt EMS standartus un cilvēkiem saprotamā valodā sniegt populārzinātnisku skaidrojumu.

Latvijā pastāv virkne normatīvu aktu (likums Par telekomunikācijām, lēmums Par radiofrekvenču spektra izmantošanu Latvijas Republikas teritorijā, Radio un televīzijas likums, Iekārtu elektromagnētiskās sadarbības noteikumi, kā arī dažādi standarti), kas regulē EMS izraisošo raidītāju darbību un nosaka šā starojuma blīvumu. Tomēr visi šie likumi nosaka tikai, kā tehniski jādarbojas katrai konkrētai iekārtai, nevis to, lai EMS netraumētu cilvēku veselību. Konkrētu EMS standartu skaitļu un parametru uzskaite ierindas lasītājam gan neko neizsaka, jo ciparu virtenes ir saprotamas tikai šauram speciālistu lokam.

Diemžēl, cenšoties uzzināt, vai valstiskā līmenī kāds ir izvērtējis vai vismaz domā par EMS ietekmi uz cilvēku veselību, nācās sastapties ar absolūtu nezināšanu vai neieinteresētību.

Veselības ministrijas Komunikāciju nodaļas vadītāja Zaiga Barvida Nedēļai paziņoja, ka “nekas nav dzirdēts” par to, ka ministrijā būtu spriests vai izrādīta interese par EMS ietekmi uz cilvēku veselību, un ieteica par šo jautājumu interesēties Vides ministrijā. Te gan jāpiebilst, ka konkrētu objektu iedarbības novērtējums uz cilvēku veselību būtu jāsniedz tieši Veselības ministrijai. Savukārt Vides ministrijas Komunikāciju nodaļā par EMS problēmu ieteica interesēties pie amatpersonas, kuras tālrunis uz zvaniem vienkārši neatbildēja.

Par EMS normatīviem jautājot Saeimas deputātam un Vides aizsardzības kluba virsaitim Arvīdam Ulmem (ZZS), viņš atbildēja, ka Latvijā jau “ievērojot kaut kādus starptautiskos normatīvus”. Deputāts bija izbrīnīts, ka Latvijai tomēr nekādi starptautiskie normatīvi nav saistoši un tai jāpieņem pašai savi kritēriji. Ulme vienīgi izteica gandarījumu, ka Nedēļa “paceļ” tik būtisku jautājumu, kas atbildīgām struktūrām liks aizdomāties par problēmas aktualitāti.

“Nepietiek ar ministra apgalvojumu”

Kad Rēzeknes rajona Audriņos pirms dažiem gadiem izvērtās diskusija par armijas lokatora uzstādīšanu un tā ietekmi uz cilvēku veselību, kuras pamatā bija lokatora radītais EMS, profesors Andrejs Siliņš specializētajā izdevumā Zinātnes Vēstnesis rakstīja: “Skaidri ir jūtama nepieciešamība celt iedzīvotāju zināšanu un izpratnes līmeni par radaru darbības principiem. Diemžēl nepietiek ar ministra (..) apgalvojumu, ka radars ir jaunākajiem zinātniski tehniskajiem sasniegumiem atbilstoša, cilvēkiem un videi nekaitīga ierīce. Negatīvā noskaņojuma radīšanas pamatā vainīgi ir arī paši Latvijas politiķi un valsts institūciju darbinieki, jo daudziem no viņiem ir nelāga paraža dot skaistus solījumus, kurus vēlāk nepilda.”

Savā rakstā profesors uzsvēra, ka Audriņu radars nav kaitīgs veselībai, bet pierādījumus neviena no atbildīgām valsts amatpersonām nevarēja sniegt, tāpat kā arī pretējo. Tāda papļāpāšana vien iznāca.

Letālais starojums

Viens no redzamākajiem EMS iedarbības speciālistiem un analītiķiem mūsu valstī ir Latvijas Televīzijas tehniskais direktors Ilmārs Mūls. Viņš Nedēļai apgalvoja, ka ar EMS joki ir mazi un tā iedarbība var būt letāla. Veselības problēmas neparādās uzreiz, bet pēc vairākiem gadiem. To arī pierādījušas traģiskas sakritības. Pārsteidzoši daudzi pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu radio diktori nomira ar vēzi. Mūls šos gadījumus saista ar faktu, ka tolaik radiomājā diktoru atpūtas telpa bija ierīkota virs augstsprieguma apakšstacijas un darbinieki visu laiku bija pakļauti pārmērīgai EMS ietekmei.

Arī pašlaik EMS nav mazāk kaitīgs. No PSRS laikiem saglabājušies EMS standarti vairākos rādītājos ir pat 10 000 reižu lielāki nekā vecajās ES valstīs, saka Mūls. “Par to rodas domstarpības. Bet nav nekādu kritēriju, kas nosaka EMS blīvumu, nav veikti pētījumi par starojuma ietekmi uz cilvēku veselību. Normas ir noteiktas tikai īslaicīgas atrašanās EMS ietekmes zonā gadījumiem. Piemēram, televīzijas torni strādnieks var krāsot pusstundu, un šajā laikā viņa ķermeņa temperatūra paaugstinās par vienu grādu. Lucavsalā EMS līmenis ir pārsniegts. Cilvēks uz šo salu var atbraukt, parakņāties pa dārziņu, nevis 24 stundas dienā septiņas reizes nedēļā pastāvīgi tur dzīvot. Ietekme var būt dažāda, piemēram, rasties acu slimības. Runājot pa mobilo tālruni, antena atrodas divu centimetru attālumā no mūsu auss. Tas ir ekvivalenti televīzijas torņa EMS tā tuvumā — viena kilometra attālumā. Bet pa telefonu mēs runājam tikai pāris minūšu, toties televīzija raida nepārtraukti.”

Eiropā pašlaik valda liels satraukums attiecībā uz EMS, uzsver Mūls. Tomēr risinājumu problēmai neviens vēl neredz. Katrā ziņā atrašanās EMS avota tuvumā var radīt neatgriezeniskas veselības problēmas. Ne jau velti pat padomju laikā televīzijas torņi tika būvēti neapdzīvotās vai mazapdzīvotās teritorijās. Piemēram, sanitārā zona ap Zaķusalas torni ir viens kilometrs. Kaut gan arī tas nav akmenī iekalts. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijas Republikas Augstākā padome padomju laika standartus un normas atcēla, bet jaunas vietā nepieņēma. “Tāda jau ir mūsu valsts parlamentārā prakse,” sarunas nobeigumā atzina Rīgas Vides centra direktors Juris Putriņš.

Elmārs Barkāns, Žurnāls “Nedēļa”  – 17. jūlijs (2006)